Īpaši bīstamie augi Latvijas dabā
Ne tikai tropiskajā joslā ir sastopami sevišķi bīstami augi, tādi ir sastopami arī mūsu platuma grādos. Šos augus ir vērts pazīt un vēlams tos lieki netraucēt. Arī mūsu vietējie augi var radīt nopietnas sekas veselībai, tai skaitā letālu iznākumu.
Indīgais velnarutks (Cicuta virosa L.)
Indīgais velnarutks, nosacīti, ir uzskatāms par indīgāko augu mūsu dabā. Protams, tas nenozīmē, ka citi augi nespēj nogalēt cilvēku.
Indīgais velnarutks, visbiežāk, sastopams mitrās, pat purvainās vietās, tāpat tas var augt ūdens tilpņu krastos. Bet šis augs ir jāpazīst pēc izskata, tas var ieaugt arī tam it kā neierastās vietās, ka tik tam pietiek mitruma. Zied augs sākot ar jūniju un līdz pat septembrim.
Augs, galvenokārt, tā sakneņiem un saknēm piemīt patīkama pētersīļa smarža. Sakneņiem ir arī patīkama, saldena garša.
Augā, pati bīstamākā viela ir cikutoksīns. Visvairāk cikutoksīns ir sastopams auga sakneņos un saknēs, agrā pavasarī, pirms augam sācies pilnvērtīgs veģetācijas periods. Taču arī pārējās auga daļas satur šo toksīnu, tik daudz cik mazākās devās.
Cikutoksīns organismā nonāk caur gremošanas traktu, kā arī uzsūcoties cauri ādai. Attiecīgi, varat saindēties arī augu aiztiekot ar plikām rokām.
Saindēšanās pazīmes parādās jau tuvākās stundas laikā. Saindēšanās aina klasiska: slikta pašsajūta, vemšana, pastiprināta siekalu izdale, ādas apsārtumi, reibonis. Turpinoties saindēšanai parādās arī muskuļu krampji un bezsamaņas stāvoklis. Tālāk jau tiek paralizēts elpošanas centrs un tuvākajā diennakts laikā cilvēks iet bojā, parasti, tas notiek 10-12h laikā.
Šo augu ir vērts iepazīt un nodrošināt apstākļus, kad atpūšaties ūdens tuvumā, lai saskarē ar to nenonāktu bērni.
Zilā kurpīte (Aconitum napellus L.)
Latvijā, savvaļā, ir sastopama zilā kurpīte un retāk, dzeltenā kurpīte, kura ir arī aizsargājama. Izsens augs tiek kultivēts dārzos, kā krāšņuma augs. Un piemājas dārzos parasti arī vērojama biežākā saindēšanās ar šo augu. Dabā šis augs biežāk nonāk, kā dārzbēglis, tāpēc nejauša satikšanās ar to ir reti iespējama. Taču, iespēja netiek izslēgta un nejauši varat uziet kādu kurpītes audzi!
Kurpītes, visbiežāk, arī sastapsiet cilvēku tuvumā- pie dārziem, kapsētām un citiem cilvēku veidotiem apstādījumiem.
Zilās un dzeltenā kurpītes indīgumu nodrošina tajā esošie alkaloīdi. Pats bīstamākais no tiem ir akonitīns, taču augā ir arī citi alkaloīdi, kuri ir bīstami cilvēkam. Akonitīns ir tas, kurš rada cilvēkiem smagāko saindēšanos, pietiks ar 2-5mg šī alkaloīda, lai izraisītu nāvi. Drogā, tas būs 1-2gr.sakneņu.
Akonitīns organismā nonāk caur gremošanas traktu, kā arī caur ādu. Tāpēc šo augu ne tikai nedrīkst lietot iekšķīgi, bet arī strādājot ar to, ir jāaizsargā kailās ķermeņa daļas. Tāpat arī pielūkojiet, lai ar šo augu, galvenokārt, tā ziediem nespēlētos bērni.
Saindēšanās sākās pirmo padsmit minūšu laikā. Mutes dobumā rodas sausuma un dedzināšanas sajūta, parādās tirpoņa roku un kāju pirkstos, kā arī ķermenis kļūst nejūtīgāks pret pieskārienu. Vēlāk, sākās klasiskā saindēšanās aina: slikta pašsajūta, vemšana, reiboņi, caureja. Pēdējā stadijā sākas jau muskuļu paralīze, elpošanas traucējumi, sirdsdarbības traucējumi, samazinās asinsspiediens, ķermenī dažādās vietās parādās krampji un spēcīgas sāpes.
Tā kā augs smagi ietekmē sirdsdarbību un elpošanu, tad šo centru paralīzes rezultātā nāve var iestāties sākot no pāris stundām līdz vairākām diennaktīm, pēc šī auga lietošanas.
Ieteicams, izvairīties no šī auga audzēšanas piemājas dārzos, īpaši, ja šajā īpašumā dzīvo arī bērni. Augs ir skaists, bet ārkārtīgi indīgs.
Plankumainais suņstobrs (Conium maculatum L.)
Savvaļā, Latvijas teritorijā, plankumainas suņstobrs ir sastopams bieži un kas raksturīgi, tam nav konkrētu augšanas vietu īpatnību. Tas kā nezāle aug visur kur tas iesējies, sākot no dārziem un vārtrūmēm, beidzot ar pļavām un mežmalām. Augs zied visas vasaras garumā sākot no jūnija līdz pat septembrim.
Plankumainā suņstobra indīgumu nodrošina tajā esošie alkaloīdi. Suņstobrs sevī satur lielā daudzumā konīnu, kas tad arī ir tā galvenais ierocis. Konīns ir līdzīgs kurare un nikotīna indei! Tāpat stipri bīstams ir koniceīns. Augā ir arī citi alkaloīdi, kā metilkonīns, konhidrīns, pseidokonhidrīns.
Lielākais daudzums alkaloīdu ir auga augļos, mazākais saknēs. Bet nepadomājiet, ka saknes no tā kļūst mazāk bīstamas. Tāpat jo vecāks augs, jo vairāk tajā alkaloīdu. Pirmā gada augos ir 2-3x mazāk alkaloīdu, kā otrā gada un vēl vecākos augos.
Alkaloīds konīns cilvēka organismā nonāk caur gremošanas traktu, kā arī caur ādu. Nonākot auga sulai uz ādas, tā rada iekaisumu un nejūtību.
Saindēšanās aina klasiska: vemšana, reiboņi, galvas sāpes, samazināts pulss, kustību traucējumi, zūd līdzsvars, paplašinās acu zīlītes, pastiprinās siekalu izdale. Gala rezultātā tiek paralizēts elpošanas centrs un cilvēks aiziet bojā.
Lielāko bīstamību rada šī auga ievākšana, to sajaucot ar pētersīli.
Melnā driģene (Hyoscyamus niger L.)
Melno driģeni savvaļā nesastapsiet. Tas ir vēl viens augs, kurš ir nācis no dārziem, kā krāšņuma augs, taču to aiz vien retāk, kāds vairs stāda. Tāpēc, reti, bet varat šo augu sastapt kādās nezālienēs, izgāztuvēs, augsnes atbērtnēs un pažobelēs. Augs zied no jūnija līdz oktobrim un praktiski nav sajaucams ne ar vienu citu augu.
Augs ir pieskaitāms pie stipri indīgiem augiem. Tā sastāvā ir hiosciamīns, skopolamīns un atropīns. Un visi šie alkaloīdi ir atrodami visās auga daļās. Visvairāk, to ir sēklās, lapās un tad saknēs. Taču der zināt, ka alkaloīdu saturu nosaka arī auga augšanas apstākļi, jo labākos apstākļos tas aug, jo indīgāks tas kļūst.
Augs ir arī ar narkotisku iedarbību. Narkotiskām vajadzībām cilvēki izmanto tā sēklas. Taču pēc narkotisko vielu enciklopēdijām, arī šis augs nerada patīkamu narkotisko efektu. Drīzāk delīriju, uzbudinājumu un neadekvātu uzvedību.
Saindēšanās pazīmes parādās jau pēc pāris stundām. Klasiski, kā tas ir narkotisko augu gadījumos, tas ir sausums mutē, acu zīlīšu paplašināšanās, delīrijs, halucinācijas, karstuma viļņi. Iedarbība beidzas 1-2 diennakšu laikā. Taču pārdozējot šo augu, rodas bezsamaņa, krampji un rezultātā iestājas nāve!
Parastā zalktene (Daphne mezereum L.)
Ik gadu, Latvijā mēs redzam pilnus sociālos tīklus ar šī auga bildēm un jautājumiem, kas tā ir. Šo augu satiek ziedošu tie cilvēki, kuri pavasarī jau dodas uz mežiem. Tur arī parastā zalktene mīt, jauktos un lapkoku mežos un pavasarī pievilina ik vienu garāmgājēju ar saviem burvīgiem ziediem. Augs nav rets un ir sastopams bieži, kā arī tas tiek stādīts dārzos, un apstādījumos, kā krāšņuma augs (nereti forma ar baltiem ziediem un dzelteniem augļiem).
Visas šī auga daļas ir indīgas, īpaši, parastās zalktenes augļi un miza. Augs satur indīgu glikozīdu dafnīnu un sveķvielu mezereīnu. Auga toksiskums nemainās ne pie jeb kādas auga apstrādes- žāvēšanas, vārīšanas utml.
Augs iedarbojas uz organismu to lietojot iekšķīgi, gan saskarsmē ar ādu. Auga sulai saskaroties ar ādu radīsies iekaisums vai pat čūlas.
Saindēšanās raksturīga ar ādas un gļotādas kairinājumu, pietūkst plakstiņi, lūpas, deguna gļotādas. Veidojas čūlas uz gļotādām, vietās kur tikusi zalktenes sula. Tālāk jau rodas klasiskais saindēšanās simptomu klāsts- slikta pašsajūta, galvas reiboņi, vemšana, spēcīga caureja. Pievienojas arī narkotisko augu saindēšanās simptomi- pastiprināta siekalu izdale, miegainība, nespēks, delīrijs un krampji. Ja, lietota vēl lielāka deva, tad pēc uzskaitītā simptomu klāsta iestājās bezsamaņa un rezultātā nāve!
Un neizmantojiet parasto zalkteni zobu sāpju mazināšanai, varat ne tikai saindēties, bet papildus spēcīgi sabojāt zobu struktūru.
Bebrukārkliņš (Solanum dulcamara L.)
Bebrukārkliņš, Latvijas teritorijā, ir sastopams itin bieži. Tas aug mitrās vietās- upju, ezeru krastos, purvos un mežos, vietās, kur stāv ūdens. Tāpat to sastapsiet dīķmalās un grāvmalēs. Zied augs no maija līdz septembrim. Pēc noziedēšanas tas nogatavina augļus ar kuriem visbiežāk arī saindējas.
Augs sevī satur dažādus glikoalkaloīdus- solanīnu, solaceīnu, dulkamarīnu, dulkarīnu. Solanīns ir atrodams arī kartupeļos un negatavos tomātos, pieņemu, ka esat par to dzirdējuši jau iepriekš. Bebrukārkliņam tas ir lielā daudzumā negatavās ogās, mazākā jau gatavās, kā arī tas ir visās auga daļās. Savukārt, dulkamarīns darbojas līdzīgi atropīnam.
Saindēšana sākas ar tādiem simptomiem, kā miegainība, pastiprināta jūtība, elpošanas traucējumi. Lielākā devā izraisa vemšanu un caureju. Pateicoties dulkkamarīnam pazeminās asinsspiediens, rodas sirdsdarbības traucējumi un var pat rasties bezsamaņas stāvoklis. Saindēšanos pavada arī galvas sāpes, delīrijs, halucinācijas.
Simptomi parādās pāris stundu laikā pēc auga lietošanas iekšķīgi un tie var turpināties līdz pat nedēļai, līdz organisms attīrās. Otrs variants, tiek paralizēt elpošanas centrs un iestājas nāve!
Četrlapu čūskoga (Paris quadrifolia L.)
Četrlapu čūskoga Latvijā ir sastopama bieži, zied maijā, jūnijā. Pēc noziedēšanas laupu rozetes viducī izveidojas viena zilgani melna oga. Augs mīt visa veida mežos, ēnainās un mitrās vietās. Visam augam ir nepatīkama smarža, taču arī bez šīs raksturīgās īpašības, augu īsti nav ar ko sajaukt.
Indīgo saponīnu paristifīnu, glikozīdu paridīnu, kumarīnus un alkaloīdus satur visas auga daļas. Visvairāk indīgo vielu ir auga virszemes daļā.
Saindēšanās sākās ar gremošanas trakta darbības traucējumiem. Vēlāk parādās sausuma sajūta kaklā, pastiprināta svīšana, sašaurinās acu zīlītes, rodas elpošanas un sirdsdarbības traucējumi. Traucēti darbojas arī CNS- delīrijs, krampji, reibonis. Lielās devās var radīt letālu iznākumu- kā pamatā būs sirdsdarbības, elpošanas un CNS sistēmas darbības nobrukšana.
Sosnovska latvāni (Heracleum sosnowskyi)
Latvijā, visā teritorijā varat sastapt, kādu no trīs latvāņiem. Visbiežāk, tas būs Sibīrijas latvānis (Heracleum sibiricum L.), tad jau minētais Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi) un vietām, kultivētais, kā krāšņuma augs Mantegacas latvānis (Heracleum mantegazzianum).
No visiem pieminētajiem augiem, bīstamākais ir Sosnovska latvānis. Visos latvāņos ir furokumarīni (psoralēni), taču Sosnovska latvānī to ir kritiski daudz. Šie furokumarīni ir gaismas jūtīgi un praktiski tos aktivizē ultra violetais starojums (saule).
Šī viela organismā nonāk, galvenokārt, caur ādu un gremošanas traktu.
Auga sulai nonākot uz ādas, saules ietekmē tā radīs smagus apdegumus, ūdeņainas čūlas, niezi, plankumus un pietūkumu. Sula var iedarboties arī vairāku dienu laikā, pēc saskares ar augu, tāpēc vienmēr, pēc saskares ar šo augu spēcīgi mazgājiet saskares vietu un nekādā gadījumā neļaujiet uz tās nonākt saules gaismai. Ir jārēķinās, ka pieminētie furokumarīni nonāks arī organismā, caur ādu un ja tie būs lielā koncentrācijā, tad parādīsies acu jūtība uz gaismu, konjunktivīts un traucēta redze. Acis var aizsargāt ar labas kvalitātes saules brillēm (UV aizsardzību nodrošina stikls un speciālā briļļu plastika). Tāpat var parādīties klasiskie saindēšanās simptomi- vājums, galvas reiboņi un sāpes, slikta pašsajūta un sāpes vēderā.
Ar Sosnovska latvāni bojātie ādas apgabali, vēl ilgi pēc atlabšanas izskatīsies, kā pēc ķīmiskiem apdegumiem, iespējams, pat visu mūžu!
Šis ir tas augs, ar kuru nav vēlams nekāds fizisks kontakts, nemaz nerunājot par tā lietošanu iekšķīgi. Kaut arī agrāk, tas tika izmantots arī pārtikas pagatavošanai! Jā, tieši Sosnovska latvānis, pamatojumu gan nezinu, ja reiz visur pieejams Sibīrijas latvānis. Bet informācija tāda ir, tikai jāmāk to pagatavot.
Saules dievkrēsliņš (Euphorbia helioscopia L.)
Šī suga no visām, Latvijā ir visizplatītākā, taču varat sastapties arī ar divām citām sugām: rīkšu dievkrēsliņš (Euphorbia virgata Waldst). un ciprešu dievkrēsliņš (Euphorbia cyparissias L.). Ciprešu dievkrēsliņš biežāk sastopams, kā krāšņuma augs apstādījumos. Pavisam reti varat sastapt arī purva dievkrēsliņu (Euphorbia palustris L.). Visi minētie augi ir indīgi ar kodīgu piensulu.
Piensula satur toksisku diterpēnesteri. Tā toksiskums tieši saistās ar auga augšanas fāzi. Mirklī, kad augs ir pilnbriedā un zied, tā sula būs daudz kodīgāka, kā citos auga dzīves posmos. Nonākot sulai uz ādas tā radīs spēcīgus iekaisumus. Īpaši jāuzmanās, lai piensula nenonāktu acīs, jo tas var veicināt redzes bojāšanos vai pilnīgu redzes zudumu.
Lietojot augu iekšķīgi, var apdedzināt gļotādas un uz tām parādīsies izteikts apsārtums. Var rasties gremošanas trakta sieniņu bojājumi, galvas reiboņi, krampji. Pārdozējot ar augu var rasties smagas sirdsdarbības problēmas, kuras saistīsies ar sirds spēju nodrošināt asinsriti. Taču līdz pārdozēšanai nonāk reti, augs sāks dedzināt gļotādu jau pāris minūtēm, pēc tā lietošanas!
Lielāko draudu šis augs rada, to plūcot ar kailām rokām un netīši paberzējot acis! Kā jau zināt arī paši, tad āda ap acīm visspēcīgāk sāk niezēt tai mirklī, kad rokas ir netīras.
Mugurenes (Polygonatum L.)
Latvijas teritorijā varat sastapties ar trīs sugu mugurenēm- ārstniecības mugurene (Polygonatum officinale All.), daudzziedu mugurene (Polygonatum multiflorum L.) un mieturu mugurene (Polygonatum verticillatum L.). Mieturu mugurene ir reta un aizsargājama. Augi zied sākot no maija līdz jūlijam.
Mugurene satur daudz saponīnu, kas arī nodrošina auga toksisko iedarbību. Visvairāk toksisko vielu ir auga ogās un saknenī.
Parasti ar mugurenēm nesasniedz letālu iznākumu, taču saindējoties var sākties reiboņi, galvas sāpes, slikta pašsajūta un elpas trūkums. Būtība, klasiska saindēšanās aina, kura pēc laika beidzas, toksīniem pametot ķermeni.
Taču nav izslēgt, ka lielās devās augs var izraisīt arī problēmas ar elpošanu un sirds darbību tādā pakāpē, ka var iestāties arī nāve.
Parastā kreimene (Convallaria majalis L.)
Latvijā šis augs ir sastopams bieži un plaši- mežos, krūmājos, birzēs un pat nereti dārzos, apstādījumos kā krāšņuma augs. Pie tam, no dārziem un apstādījumiem, varat sastapt arī citu sugu kreimenes, īpaši, populāra ir rozā kreimene.
Visas auga daļas ir indīgas un tās satur tādus glikozīdus, kā konvallatoksīnu, konvallamarīnu, konvallarīnu un citus glikozīdus, mazākos daudzumos.
Saindēšanās, visbiežāk, notiek ar auga ogām. Saindēšanās izpaužas līdzīgi kā saindējoties ar uzpirkstīti. Klasiskā aina: sākas slikta pašsajūta, vemšana, caureja, sirdsdarbības traucējumi, elpas trūkums. Visu šo blakņu ietekmē, toksīni gremošanas traktā uzsūcas nepilnvērtīgi un cilvēks atlabst! Smagas pārdozēšanas gadījumā var rasties smagi sirdsdarbības traucējumi, pārejoši un pēc statistikas pie letāla iznākuma nenovedoši! Tas ir cilvēkiem, kuriem nav nekādu sirds kaišu.
Parastais velnābols (Datura stramonium L.)
Latvijā, savvaļā, šo augu nesastapsiet. Arī tas mīt cilvēka saimnieciskās darbības tuvumā. To varat sastapt dažādās izgāztuvēs, nezālienēs, dzelzceļa tuvumā, augsnes atbērtnēs, dārzos u.t.m.l. Taču to bieži dārzos nestāda, tā īpatnās, nepatīkamās smaržas dēļ. Augs zied no jūlija līdz septembrim.
Parastais velnābols satur alkaloīdus hiosciamīnu un hioscīnu. Lielākais alkaloīdu saturs ir augļos, ziedos, sēklās, lapās un tad saknēs. Parastais velnābols ir pieskaitāms pie narkotiskajiem augiem un to nereti cilvēki lieto, lai gūtu narkotisku reibumu, taču, kā min narkotisko vielu enciklopēdijas, iedarbība nav pārlieku patīkama.
Augā esošie alkaloīdi organismā nonāk caur gremošanas traktu.
Saindēšanās raksturīga, kā jau vairums narkotiskajiem augiem. Rodas karstuma sajūta, paplašinās acu zīlītes, sākas halucinācijas, delīrijs, rodas pastiprināta miegainība. Saindēšanās izpausmes sākas pēc pāris stundām un izzūd vidēji pēc 1-2 diennaktīm. Pārdozēšana, protams, izraisa bezsamaņu un nāvi.
Suņpētersīlis (Aethusa cynapium L.)
Suņpētersīlis, Latvijā, sastopams līdzīgi plankumainam suņstobram. Tas aug visur, kur vien tas var iesēties- vārtrūmes, grāvmales, dārzi, krūmāji, pļavas, ceļmalas un citur.
Līdzīgi plankumainam suņstobram, šis augs satur alkaloīdu, kurš ir radniecīgs koniņam, tikai saucas par cinopīnu (nosaukums veidojas pēc auga latīniskā nosaukuma).
Alkaloīds cilvēka organismā nonāk caur gremošanas traktu, tāpat tas spēj kairināt arī ādu un radīt iekaisumu. Saindējoties pastiprinās siekalu izdalās, pasliktinās pašsajūta, zūd koordinācija un līdzsvars, pavada galvas reiboņi.
Augs uzskatāms, pēc indīguma, par tuvu līdzīgu plankumainam suņstobram. Un tāpat, kā plankumaino suņstobru, to var sajaukt ar pētersīli.
Lielā strutene (Chelidonium majus L.)
Lielā strutene, Latvijā, ir sastopama visur un lielos daudzumos, tā ir kā viena no galvenajām nezālēm dārzos un viens no biežākiem augiem mežmalēs, ceļmalēs, grāvjos u.c. Zied augs sākot no maija līdz pat septembrim.
Auga sastāvā ir divi desmiti alkaloīdu. Par galvenajiem varam minēt helidonīnu, homohelidonīnu un heleritrīnu. Tie ir tie, kuri, galvenokārt, arī raisa saindēšanos. Lielākais alkaloīdu saturs ir saknēs un tad lapās.
Alkaloīdi organismā nonāk caur gremošanas traktu, taču auga sula spēj iedarboties arī uz ādu, to apdedzinot vai kairinot.
Lietojot lielo struteni iekšķīgi var rasties saindēšanās. Sākotnēji, tā var apdedzināt rīkli un mutes dobumu, radot čūlojumus. Tālāk izraisīt vemšanu, sliktu pašsajūtu, caureju un nervu sistēmas darbības traucējumus, krampjus. Smagākā gadījumā augs rada CNS paralīzi un iestājas nāve.
Lielākā bīstamība šim augam ir tajā, ka to šodienā, tautas dziednieki iesaka lietot visiem, kā nez kādu panaceju. Protams, pēc standarta shēmas- nebrīdinot par iespējamajām sekām.
Sarkanā uzpirkstīte (Digitalis purpurea L.)
Sarkanā uzpirkstīte ir kultivēts krāšņumaugs un retos gadījumos tas ir pārgājis arī savvaļā. Satikt to varat apstādījumos, dārzos, kā arī tuvumā cilvēku dzīves vietām. Latvijā ir arī sastopama aizsargājamā lielziedu uzpirkstīte (Digitalis grandiflora Mill.). To reti, bet varat sastapt mežmalās, skrajos un sausos mežos uz velēnu karbonātu augsnēm. Abas minētās ir indīgas.
Uzpirkstītes satur sevī glikozīdus, kā digitoksīnu, kuru var pielietot ārstniecībā. Taču tas ir jāmāk. Piemēram, 2-3gr. lapu pulveris var būt nāvējošs pieaugušam cilvēkam.
Toksīni nonāk organismā caur gremošanas traktu. Ārīgā saskarē augs nav bīstams.
Saindēšanās gadījumā sākas slikta pašsajūta, kura pāraug smagā vemšanā un rodas sirdsdarbības traucējumi. Smagas vemšanas rezultātā, liela daļa toksīnu tiek izvadīti no organisma, tāpēc letāls iznākums ir reti novērots. Toksīniem nav iespēja pilnvērtīgi uzsūkties caur gremošanas traktu.
Eiropas segliņš (Euonymus europaea L.)
Segliņi nav pārāk bieži sastopami, taču pa kādam mežmalā var sastapt, tāpat tiem patīk ūdens tuvums. Nereti šo augu stāda arī apstādījumos, kā krāšņuma augu.
Visas auga daļas ir indīgas. Lielākais indīgo vielu daudzums ir augļos. Augs satur glikozīdus - evonozīdu, evobiozīdu, evonomozīdu, evonimīnu un alkaloīdu evonīnu.
Saindēšanās ar segliņu parādās diennakts laikā. Simptomu aina ir klasiskā: slikta pašsajūta, vēdersāpes, nelabums, vemšana, krampji, spēcīga caureja.
Statistiski, pēc segliņa lietošanas cilvēki atveseļojas, taču perspektīva nomirt pastāv vienmēr, jo ir arī tādi gadījumi, kaut arī reti!