Latvieši ir sena, noturīga un savā būtībā pašpietiekama tauta. Mēs esam dzīvojuši līdzās mūžīgajiem mežiem, ūdeņiem un debesīm, būdami daļa no dabas elpas. Mūsu spēks nav nācis no bagātības vai karaspēkiem – tas nāk no dziļa, iekšēja vieduma, kas balstās uz dabas izpratni, laika rituma cieņu un pagātnes mantojuma, ko nesam cauri gadsimtiem.

Mūsu kultūra nav atdalāma no zālītēm, rituāliem, tautas dziesmām, svētkiem un laika zīmēm. Lai arī svešas varas mums gadsimtiem mēģināja uzspiest savas reliģijas, ticības un kārtības – mūsu dvēseles kodolā ir palicis tas pats – pagānisks, dzīvs, ar zemi saistīts latvietis, kurš pavasarī modina zāli, vasarā vāc ziedus, rudenī žāvē saknes un ziemā dzer savu tēju un atceras.

Zināšanas par augiem – to spēku, dziedinošo iedarbību, garīgo būtību – ir kultūras mugurkauls, ko glabājušas mūsu vecmāmiņas, zāļu sievas, laukos dzīvojošie vīri, mūsdienu zinātnieki un visi, kas sirdī sajūt augu valodu un spēku.

Un tāpēc es saku – Latvijai ir vajadzīga sava ZĀĻINIEKU DIENA.

Kāpēc ne 17. aprīlī?

Pasaulē 17. aprīlis tiek atzīmēts kā “Herbalist Day”. Taču Latvijā šajā laikā zeme ir mierā, vējš vēl nes ziemas elpu, un zāles nav modušās. Tas nav mūsu ritms. Mēs nedzīvojam pēc kalendāra, bet pēc dabas.

Mūsu Zāļinieku diena ir jāatzīmē vasaras saulgriežu laikā – kad daba ir pilnbriedā, kad zied pļavas, dzied lakstīgalas, un cilvēks kļūst tuvāks sev. Un ik gadu tā ir jāpielāgo tieši vasaras saulgriežiem.

Tieši vasaras saulgriežos latvietis visdziļāk sajūt savu vienotību ar dabu. Tā nav tikai astronomiska diena vai kalendāra datums – tā ir robežlīnija starp gaismu un tumsu, starp redzamo un neredzamo. Šajā laikā ikviens, kas kaut reizi bijis pļavā zāļu vākšanas rītā vai dzirdējis, kā migla klusē pār rītu, sajūt sevī kādu seno laiku balsi – aicinājumu, kas nāk no paaudžu paaudzēm. Zāļu vākšana saulgriežos nav tikai praktiska darbība – tā ir rituāls, kurā satiekas ķermenis, gars un zeme. Un tieši šajā brīdī Zāļinieks atpazīst sevi – kā tiltu starp pagātni un šodienu, starp augu un cilvēku.

Kas ir Zāļinieks?

Zāļinieks nav tikai āroda nosaukums – tā ir sūtība. Tas ir cilvēks, kurš redz, sadzird un izjūt dabu. Kurš saprot – katrs augs ir vairāk nekā vielu kopums. Zāļinieks ievāc ar cieņu, žāvē ar mieru, un dod otram – ar sirdi.

Mūsdienu zāļinieki ir:

• augu vācēji un zinātāji,
• tautas dziednieki un fitoterapeiti,
• skolotāji, kas māca bērniem par dabas spēku,
• pētnieki, kas meklē saknes senajā un apliecina to ar mūsdienu valodu.

Es aicinu:

• Atzīt un celt godā Zāļinieku dienu Latvijā – katru gadu tieši vasaras saulgriežos.
• Veidot sabiedrības cieņu pret augu zināšanām – gan senajām, gan mūsdienu pētniecībā balstītajām.
• Atjaunot cieņu pret vietējām, pašiem pieejamām dziedniecības zināšanām.
• Sniegt iespēju visiem – bērniem, ģimenēm, senioriem – sajust, kas ir mūsu zeme, mūsu augi, mūsu veselība.

Mēs atgriežamies pie savām saknēm

Zāļinieku diena nav modes lieta. Tā ir dabas ritmā sakņota apzināta izvēle – atcerēties, ka mēs vēl esam tauta, kas prot izdzīvot ar savām rokām, saviem augiem un savu gudrību.

Mēs atjaunojam, nevis izgudrojam.

Zāļinieku diena ir mūsu atbilde pasaulei, kur cilvēks attālinās no dabas. Tā ir mūsu apliecinājums – mēs vēl esam dzīvi.

Kā šāda diena varētu izpausties praksē (ideju piemēri)?

Ja pats vēl neesi zāļinieks:

• Atcerēties savu Zāļinieku un pateikties tam par darbu un mīlestību, ko tas veltījis. Un nav svarīgi vai šis zāļinieks ir Jūsu vecmāmiņa vai vectētīņš, kuri ir rūpējušies par Jums vai kāds nozares profesionālis. Pateikties ne par darbu, bet attieksmi. Atcerēties šos cilvēkus, kuri cenšas saglabāt, to kas mūsu laikmetā lēnām, lēnām, bet aizslīd pie pagātnes zinībām.
• Atcerēties Zāļiniekus, kuri vairs nav starp mums, bet ir veltījuši savus mūžus, lai nestu šo tradīciju un rūpējušies par tās saglabāšanu līdz šodienai.
• Iespējams, pasniegt pateicības zīmes tiem, kas mūsdienās turpina seno augu zināšanu ceļu – dziedniekiem, fitoterapeitiem, skolotājiem, pētītājiem.
  
• Ierobežojumu, protams, nav un izpausmes var būt jel kādas- kādas sirds Jums saka priekšā!

Ja esi pats kļuvis jau par zāļinieku:

• Doties dabā un pavadīt šo dienu klusumā ar sevi, vienoti ar dabu, atminēties savus skolotājus vai to, kā esat nonākuši līdz šim aicinājumam.
• Organizēt kopīgus izbraucienus/ pārgājienus ar citiem zāļiniekiem, dalīties ar stāstiem, pieredzi un tradīcijām, pabūt kopā- atpūsties, doties pļavās vai kā citādi organizēties kopā pabūšanai- izjust vienotību ar amata brāļiem un māsām.
• Organizēt kādus izglītojošus pasākums, kuri varētu būt arī bez maksas- kādas interneta lekcijas, meistarklases vai praktiskas nodarbības pļavā, mežā. Ar mērķi uzturēt tradīciju, nodot zināšanas un atgādināt, ka tādi esam.
• Protams, ierobežojumi, kā izpausties nav. Katram ir jādara tas, kas pašam sirdij tuvāks.